Kāpēc laikmetā, kurā seksuālā brīvība tiek pasniegta kā ceļš uz laimi, tik daudzi joprojām izjūt tukšumu un neapmierinātību? Kā var būt, ka kaut kas tik dabisks, skaists un cilvēkam dots kā dāvana nereti atstāj sāpes, vilšanos un iekšēju nesaskaņu? Kur patiesībā slēpjas problēmas sakne?

Runājot par mīlestību un seksualitāti kristīgā pasaules skatījumā, bieži nākas saskarties ar iebildumu: “Sekss taču ir tikai fiziska darbība — kā izdzert glāzi ūdens.” Taču vai tiešām tas ir tik vienkārši? Starp šīm divām lietām pastāv būtiska atšķirība. Sekss nekad neaptver tikai ķermeni. Tas iesaista visu cilvēku — viņa domas, emocijas, vērtības un iekšējo pasauli.

Neatkarīgi no tā, vai attiecības ir pašatdevīgas vai egoistiskas, seksuālā pieredze vienmēr atstāj nospiedumu. Fiziskā puse lielākoties darbojas pati par sevi, bet īstās problēmas un disfunkcijas rodas prātā. Tāpēc pats svarīgākais seksa “orgāns” nav ķermenis, bet gan cilvēka prāts.