Šīs vēstules rakstītas ar nolūku, lai to lasītājs no jauna redzes viedokļa ieraudzītu Ješua Mesijas (Jēzus Kristus) nākšanu un dzīvi zemes virsū. To sacerētājs šo grāmatu dāvina visu ticību kristiešiem un cer, ka ar šeit atklātajiem pierād'ijumiem tam izdosies pārliecināt neticīgos par Mesijas, Tā Svaidītā (Kristus) dievišķību un stiprināt ticīgos viņu ticībā uz Dieva Dēlu un cilvēces Pestītāju.
Kāda aculieciniece atstāsta Ješua (Jēzus) zemes dzīves pēdējo četru gadu notikumus, kā tos apraksta evaņģēlijs.
Adīne, jūdiete, mūsu Pestītāja dzīves beidzamos četrus gadus uzturējusies Jeruzalemē un rakstījusi no turienes savam tēvam uz Aleksandriju veselu virkni vēstuļu, kurās tā ziņo viņam par visiem tā laika svarīgajiem notikumiem un sevišķi gaiši iztēlo visus brīnišķīgos notikumus Ješua (Jēzus) dzīvē, kurus tā ik dienas redzēja un piedzīvoja.
Ar svētu bijību un dziļu godbijību, labi apzinādamies, ka soļo pa Svēto zemi, ņemdams par vadoņiem evaņģēlistus, sacerētājs pēc kārtas atstāstījis šī brīnišķīgā stāsta notikumus kuriem nav līdzināmi nevieni citi notikumi nedz pirms, nedz pēc šī laika.
Grāmatas sacerētajam nevar pārmest, ka tam trūcis godbijības apcerot šos gadījumus, jo tas ar noautām kajām un lēniem soļiem ir staigājis Svēto rakstu pēdās.
Šis temats ir neizsakāmi glezns. Grāmatas sacerētajam šķiet, ka viņš rādīdams Ješua Mesiju {Jēzu Kristu) kā cilvēku, nekādā ziņā nav atstājjs neievērotu Mesijas (Kristus) Dievišķību.
Apraksts:
Šīs vēstules rakstītas ar nolūku, lai to lasītājs no jauna redzes viedokļa ieraudzītu Ješua Mesijas (Jēzus Kristus) nākšanu un dzīvi zemes virsū. To sacerētājs šo grāmatu dāvina visu ticību kristiešiem un cer, ka ar šeit atklātajiem pierād'ijumiem tam izdosies pārliecināt neticīgos par Mesijas, Tā Svaidītā (Kristus) dievišķību un stiprināt ticīgos viņu ticībā uz Dieva Dēlu un cilvēces Pestītāju.
Kāda aculieciniece atstāsta Ješua (Jēzus) zemes dzīves pēdējo četru gadu notikumus, kā tos apraksta evaņģēlijs.
Adīne, jūdiete, mūsu Pestītāja dzīves beidzamos četrus gadus uzturējusies Jeruzalemē un rakstījusi no turienes savam tēvam uz Aleksandriju veselu virkni vēstuļu, kurās tā ziņo viņam par visiem tā laika svarīgajiem notikumiem un sevišķi gaiši iztēlo visus brīnišķīgos notikumus Ješua (Jēzus) dzīvē, kurus tā ik dienas redzēja un piedzīvoja.
Ar svētu bijību un dziļu godbijību, labi apzinādamies, ka soļo pa Svēto zemi, ņemdams par vadoņiem evaņģēlistus, sacerētājs pēc kārtas atstāstījis šī brīnišķīgā stāsta notikumus kuriem nav līdzināmi nevieni citi notikumi nedz pirms, nedz pēc šī laika.
Grāmatas sacerētajam nevar pārmest, ka tam trūcis godbijības apcerot šos gadījumus, jo tas ar noautām kajām un lēniem soļiem ir staigājis Svēto rakstu pēdās.
Šis temats ir neizsakāmi glezns. Grāmatas sacerētajam šķiet, ka viņš rādīdams Ješua Mesiju {Jēzu Kristu) kā cilvēku, nekādā ziņā nav atstājjs neievērotu Mesijas (Kristus) Dievišķību.